Vēsture

„Mana vecmāmiņa dzīvoja Pērnavā, un bērnībā mēs katru gadu braucām šurp pavadīt vasaras brīvdienas. Manas laimīgākās atmiņas ir saistītas ar šeit pavadīto bērnību. Atceros, kā klīdu pa pludmalēm, gar upi un mežos, ne par ko neuztraucoties. Kad domāju par savas dzīves labākajiem laikiem, man vienmēr prātā nāk tieši šī vieta.“
— Paavo Järvi

Pērnava daudzām paaudzēm ir bijusi īpaša vieta, kur ģimenes atgriežas vasarās un kur laiks šķietami maģiskā veidā kļūst mierīgāks. Arī daudziem mūziķiem Pērnava jau vairāk nekā simts gadu garumā ir bijusi vasaras patvēruma vieta.

Pērnava, kādreizējā Hanzas pilsēta un nozīmīga osta ar vēsturiski ciešām saitēm gan ar Tallinu, gan Rīgu, 19. gadsimta otrajā pusē spēlēja svarīgu lomu Igaunijas nacionālās atmodas laikā. Tieši šeit sāka izdot pirmo regulāri iznākošo laikrakstu igauņu valodā, kura sabiedriskais, kultūras un literārais saturs palīdzēja veidot pieaugošo igauņu nacionālo pašapziņu. Vienlaikus Pērnava strauji modernizējās un kļuva par modernu piejūras kūrortu, kas pazīstams ar savu maigo klimatu un smilšainajām pludmalēm. Katru vasaru šeit ieradās viesi no galvaspilsētām un vēl tālākām vietām, un Pērnava kļuva par vienu no iemīļotākajām vasaras atpūtas vietām Igaunijā.

Pērnavai ir īpaša vieta arī Igaunijas neatkarības vēsturē: 1918. gada 23. februāra vakarā šeit publiski tika nolasīts Igaunijas neatkarības manifests — dienu pirms tā oficiālās pasludināšanas Tallinā. Pirmās Igaunijas Republikas neatkarības laikā Pērnava piedzīvoja īpašu uzplaukumu kā populāra kūrortpilsēta, vasaras mēnešos uzņemot lielu skaitu viesu. Arī mūsdienās pludmales apkārtnē redzamas elegantas ēkas, kas kopā ar Raimonda Valgres skulptūru, kuras tēls saistās ar traģisku likteni, uztur dzīvas atmiņas par šo laikmetu.

Padomju laikā Pērnava saglabāja savu kultūras kūrortpilsētas statusu, un klasiskās mūzikas izpildītājiem tā bija vieta, kur Padomju Savienības robežās varēja justies vistuvāk Rietumu pasaulei. Tieši šeit jaunais Paavo Jervi 1973. gadā satika Dmitriju Šostakoviču, un arī Dāvids Oistrahs šeit pavadīja savas vasaras brīvdienas.

Jervi ģimene, tāpat kā Arvo Perts ar savu ģimeni, 20. gadsimta astoņdesmito gadu sākumā bija spiesta pamest Igauniju. Pēc Igaunijas neatkarības atjaunošanas Paavo Jervi kopā ar ģimeni atgriezās Pērnavā un atjaunoja saikni ar pilsētu. 2009. gadā tika dibināta Jervi Mūzikas akadēmija, bet 2011. gadā notika pirmais Pērnavas Mūzikas festivāls.

Mūsdienās Pērnavas Mūzikas festivāls ir kļuvis par vadošo klasiskās mūzikas vasaras festivālu Igaunijā, kas ik gadu pulcē vairāk nekā 300 starptautiski atzītu mūziķu, audzēkņu un pedagogu un kura programmā piedalās pieci orķestri. Tas, kas sākās ar vienas ģimenes atgriešanos vietā, kas piepildīta ar bērnības atmiņām, ir kļuvis par starptautisku muzikālu tradīciju — tradīciju, kas turpina Pērnavas seno vēsturi kā vietai, kur mūzika un mūziķi, kā arī ģimenes, kas paaudžu paaudzēs šeit atgriežas, rod savu vasaras mājvietu.